Šis koši krāsainais, bet tai pašā laikā, pelēcīgais rudens mani ir nogurdinājis. Un šādos brīžos sāku domāt par visvisādām lietām. Jo vairāk domāju, jo skumjāk man paliek.
Dažkārt liekas, ka man apkārt ir tikai haoss vien. Un, lai visu sakārtotu, saliktu pa plauktiņam vajag gribasspēku.
Bet ko darīt, ja šī gribasspēka nav? Ko iesākt, ja esmu iztukšota?
Ir grūti, patiešām grūti. Tik ļoti gribētos, lai būtu vēl kāds, kurš varētu izlemt un pieņemt lēmumus manā vietā. Bet nav tik vienkārši kā izklausās. Un šādos, brīžos esmu gatava doties prom. Prom no apkārtējiem. Uz vietu, kur nevienu nepazīstu, lai visu savu iekšējo pasauli saliktu pa plauktiņiem. Un varbūt pat, lai tiktu skaidrībā pati ar sevi.
Laikam šis laiks vienkārši ir jāizdzīvo!
Dažkārt liekas, ka man apkārt ir tikai haoss vien. Un, lai visu sakārtotu, saliktu pa plauktiņam vajag gribasspēku.
Bet ko darīt, ja šī gribasspēka nav? Ko iesākt, ja esmu iztukšota?
Ir grūti, patiešām grūti. Tik ļoti gribētos, lai būtu vēl kāds, kurš varētu izlemt un pieņemt lēmumus manā vietā. Bet nav tik vienkārši kā izklausās. Un šādos, brīžos esmu gatava doties prom. Prom no apkārtējiem. Uz vietu, kur nevienu nepazīstu, lai visu savu iekšējo pasauli saliktu pa plauktiņiem. Un varbūt pat, lai tiktu skaidrībā pati ar sevi.
Laikam šis laiks vienkārši ir jāizdzīvo!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru